neirologs SANDRA VESTERMANE
neirologa konsultācijas, tinnitus, biofeedback
  NODERĪGAS SAITES
 

www.arstipsihoterapeiti.lv

 

www.klinikaheadline.lv

 
www.aparmita.lv
 
www.avicenna.lv   
 
 
 
 
 

Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) pieaugušajiem

Mūsdienās ļoti populāri ir runāt par bērniem ar uzmanības deficīta sindromu vai hiperaktivitāti. Bet kā tad ir ar pieaugušajiem? Uzmanības traucējumi ir gana izplatīti arī pieaugušo vidū.

Mūsdienu pētījumi liecina, ka pat 67% no bērniem ar hiperaktivitātes simptomiem tie turpinās līdz pieauguša cilvēka vecumam .Šie traucējumi būtiski ietekmē akadēmisko, profesionālo vai sociālo darbību.

 UDHS piezīmes bērniem ir pazīstamas gandrīz gadsimtu, bet doma, ka UDHS bieži var turpināties līdz pieauguša cilvēka vecumam, ir tikai pēdējās desmitgadēs. Hiperaktivitāte novēro arī pieaugušajiem. Profesionāļi ilgi ticēja, ka bērni un pusaudži pārvarot savus UDHS simptomus līdz pubertātei, un gandrīz noteikti līdz pat pilngadībai.

 Galvenie UDHS simptomi  - neuzmanība, impulsivitāte un hiperaktivitāte - var rasties bērnībā , parasti līdz 7 gadu vecumam. UDHS pieaugušajiem dažreiz uzskata par slēptu slimību, jo UDHS simptomi bieži izraisa attiecību grūtības, garastāvokļa traucējumus, atkarību no narkotiskām un citas psiholoģiskas grūtības.

 To ir sarežģīti un grūti diagnosticēt, to var noteikt tikai pieredzējuši un kvalificēti speciālisti. UDHS pieaugušajiem pirmkārt ir novērota parādība cilvēkiem ar depresiju, trauksmi, narkomāniju. Vēl viena UDHS piezīme – pieaugušie par to sāk domāt tikai tad, kad slimība ir diagnosticēta saviem bērniem. Neskatoties uz arvien lielāku izpratni par traucējumiem, tomēr  daudziem pieaugušajiem tie  paliek neatklāti un neārstēti.

          Vairāk informācijas sekos...!
Galvas sāpes

Saskaņā ar Vācijas galvassāpju un migrēnas biedrības datiem, biofeedback ir efektīvākā nemedikamentozā galvas sāpju ārstēšanas metode. Apmēram 30-70 % vācu populācijas periodiski cieš no galvas sāpēm, un no tiem 15% galvas sāpes rada nopietnas ciešanas.

Par galvas sāpju klasifikāciju

Pastāv ļoti daudz dažādu galvas sāpju sindromu ( vairāk kā 165 formas). Pēc ICHD (International Classification of Headache Disorders) tās tiek iedalītas primārās un sekundārās. Apmēram 90% no visām galvas sāpēm sastāda migrēna un saspringuma tipa (tensija tipa) galvas sāpes ( Gobel 2004b).

Savukārt un saspringuma tipa (tensija tipa) galvas sāpes sastopamas divreiz biežāk nekā migrēna. Var, protams, parādīties dažādas galvas sāpes vienlaikus, t.i., kombinētas galvas sāpes.

Tab. Migrēnas un saspringuma galvas sāpju pazīmes (Tab.Nr 1)

Kritērijs

Migrēna (lēkme)

Hroniskas spriedzes galvassāpes

Biežums

1-6 reizes mēnesī

Pastāvīgs

Ilgumsilgums

4-72 stundas

Pastāvīgs

Lokalizācija

Parasti vienpusēji, bet arī divpusēji

Piere - pakausis

Raksturs

Pulsējošas, klauvējošas

Trulas, spiedošas

Intensitāte

Smaga

Viegla līdz vidēja

Pavadošie simptomi

Slikta dūša, vemšana, trokšņa un gaismas jutība, neskaidra redze, būtiski traucētas ikdienas darbības, sāpes parasti pastiprina fiziskās aktivitātes

Nogurums, depresija, parastās ikdienas darbības bieži vien nav ilgstoši traucētas, fiziskās aktivitātes galvassāpes nepastiprina

 

Saspringuma tipa (tensija tipa) galvas sāpes

Saspringuma tipa galvas sāpes parasti ir konstantas, lokalizētas pieres-pakaušarajonā un tām ir truls, spiedošs raksturs. Intensitāte parasti viegla līdz vidēji izteikta. Nereti to pavada izteikts nogurums un depresija. Ikdienas aktivitātes šī tipa galvas sāpes īpaši neietekmē, un fiziskā aktivitāte tās nepastiprina (Skat tab.Nr 1).

Saspringuma tipa (tensija tipa) galvas sāpju rašanās procesā svarīga loma ir muskuļusasprindzinājumam. Tomēr tas nevar pilnībā izskaidrot sāpju attīstību. Etioloģija un patoģenēze jāaplūko multifaktoriāli, ņemot vērā centrālās nervu sistēmas, vaskulāros, ģenētiskos, bioķīmiskos , kā arī psiholoģiskos faktorus.

Saspringuma galvas sāpju ārstēšanā lietderīgi izmantot EMG-biofeedback ( EMG - elektromiogrāfija )  ,muskuļu sasprindzinājuma mazināšanai, galvas, kakla un plecu muskulatūrā. Tādā veidā ir jāpārtrauc apburtais loks starp muskuļu saspringuma sāpēm un pastiprināto simpātiskās nervu sistēmas aktivāciju, kas izraisa sāpju pastiprināšanos.

Biofeedback – terapija/treniņš

Ņemot vērā iepriekš minētos klīniskos, etioloģiskos un patoģenētiskos faktorus, biofeedback efektīvi var izmantot kā EMG – relaksācijas treniņu un elpošanas treniņu. Izmantojot muskuļu treniņu jātiecas pēc efektīvas relaksācija un muskulatūras „pārvaldīšanas”. Elpošanas treniņa laikā jātiecas pēc vēdera elpošanas pastiprināšanas, samazinot krūšu-plecu elpošanu .

Kas attiecas uz metodes efektivitāti, tad biofeedback ir iedarbīga metode un ir konstatēta ievērojami lielāka efektivitāte nekā placebo. Ideāla ir biofeedback treniņu kombinācija ar citām aktīvām relaksācijas metodēm, piemēram, progresīvo muskuļu relaksāciju pēc Jakobsona ( Jacobson ).

Migrēna

Ar migrēnu tiek apzīmēta galvas sāpju forma, kuras gadījumā sāpēm ir lēkmju vieda raksturs – runa ir par migrēnas lēkmēm – kuras var būt 1-6 reizes mēnesī, un ilgst 4-72 stundas. Galvas sāpes parasti ir vienpusējas, bet var būt arī abpusējas. Sāpes ir stipras, bieži pulsējošas, spiedošas, un bieži tās pavada slikta dūša, vemšana, redzes traucējumi, pastiprināta jutība pret troksni un gaismu, un ievērojami ietekmē ikdienas aktivitātes un dzīves kvalitāti. Bez tam, fiziska aktivitāte , stāvokli pasliktina (Skat.tab.Nr 1) .

Migrēnas lēkme norīt noteiktās fāzēs. Prodromālai fāzei bieži seko auras fāze, kas gan nav obligāts nosacījums. Tad seko migrēnas lēkme, pēc kuras iestājas postdromālā fāze.

Migrēnas etioloģija un patoģenēze ir plaša un neskaidra. Pastāv pieņēmumi par neiro-vaskulāriem cēloņiem (neirogēni iekaisuma procesi, smadzeņu stumbra ietekme), kā arī par vazomotorās nestabilitātes lomu. Droši zināms, ka sava vieta patoģenēzē ir, tā sauktai, vazomotorai nestabilitātei un trigera faktoriem kā izraisītājiem. Vazokonstrikcijai ( asinsvadu sašaurināšanai)migrēnas lēkmes laikā seko ekstrēma vazodilatācija (asinsvadu paplašināšanās) .

Vispirms jābūt noteiktai predispozīcijai , kas īpaši jūtīgi reaģē  uz vides kairinātājiem ar asinsvadu regulācijas nestabilitāti (galvā) . Migrēnas lēkme parasti seko dažādiem trigera faktoriem, piemēram, menstruācijām, miega deficītam (nakts maiņas darbs), steiga, stress, noteiktiem pārtikas produktiem, alkoholam, u.c.

Jaunākie patoģenēzes modeļi (Gobel 2004) runā par neirogēniem iekaisuma procesiem un speciāliem neironāliem procesiem smadzeņu stumbrā, ar sekundāru asinsvadu reakciju, kur galvenā loma ir serotonīnam.

Saskaņā ar Austijas Galvassāpju biedrības oficiālo paziņojumu (1988) , biofeedback metode tiek ietikta migrēnas un saspringuma galvassāpju ārstēšanā. Protams, šajos gadījumos, vispirms jākonsultējas ar neirologu, kurš specializējies galvassāpju terapijā.

Migrēnas gadījumā biofeedback treniņš ietver vazokonstrikcijas (asinsvadu sašaurināšanas) treniņu, roku temperatūras treniņu (plaukstu sasildīšanas treniņu) un neurofeedback (EEG – biofeedback).

Klasisko biofeedback parametru izmantošanu bieži papildina ar citām relaksācijas metodēm (autogēno treniņu, progresīvo muskuļu relaksāciju).

Temperatūras – biofeedback treniņa procesā pacients mācās mērķtiecīgi paaugstināt savu plaukstu temperatūru, un tādejādi ietekmēt perifēro apasiņošanu. Šis treniņš ir vienkārši veicams un tiek izmantots migrēnas profilaksei apmēram 40 gadus.

Vazokonstrikcijas (asinsvadu sašaurināšanas)  treniņš tika attīstīts speciāli migrēnas pacientiem. Līdz 60% pacientu ar tā palīdzību var samazināt savu galvas sāpju aktivitāti līdz 50%. Sensori (fotopletizmogrāfs) mēra asins plūsmu un asins pulsa tilpumu a.temporalis superficialis (deniņu artērija)  , kas uz datora ekrāna tiek atainots kā riņķis vai kolonna. Pacients mācās panākt mērķtiecīgu vazokonstrikciju (asinsvadu sašaurinājumu), ar dažādām metodēm un iztēles palīdzību.

Ar biofeedback metodes palīdzību migrēnas un saspringuma tipa galvassāpju gadījumā var panākt medikamentu lietošanas samazināšanu, bet nekādā gadījumā nepārtraucot un neapšaubot tradicionālās medicīnas terapijas koncepcijas.

Neurofeedback ir jauna daudzsološa metode migrēnas aprūpē. Krops un Gerbers (Kropp und Gerber, 1993, 1995, 1998) savos psihofizioloģiskos pētījumos ir konstatējuši, ka migrēnas pacientiem ir traucēta centrālo kairinājumu apstrāde , kā rezultātā pārmērīgs kortikāls (smadzeņu garozas) kairinājums izraisa traucējumus ārējās/fiziskās izpausmēs. Atbilstoši šim pamatojumam , autori ir izstrādājuši biofeedback –paradigmu, kuras gadījumā ar EEG-biofeedback (neurofeedback) palīdzību, tiek trenēta lēno kortikālo potenciālu pašregulācija ( Kropp et al.. 2002; Siniatchkin et al.2000 a ).

1.     Crevenna R., Biofeedback , Basics und Anwendung, W.Maudrich Verlag 2010

2.     Rief  W., Birbaumer N., Biofeedback, 2.Auflage, SchattauerGmbH. 2006